8. zakonodajno obdobje Kārlis ŠADURSKIS

Esmu patiesi gandarīts, ka Eiropas Parlaments ir apstiprinājis vienreizējās plastmasas aizliegumu Eiropas Savienībā pēc 2021. gada. Tas nozīmē, ka līdz 2021. gadam no tirdzniecības ir jāizņem tādi vienreizlietojamie plastmasas izstrādājumi kā galda piederumi, salmiņi, vates kociņi. Šī direktīva ietver arī citus būtiskus elementus, kuru mērķis ir mazināt plastmasas daudzumu mūsu ikdienā. Ir daudz stingrāk iezīmēts princips, ka piesārņotājam ir jāmaksā. Tāpat arī dalībvalstīm ir pienākums līdz 2029. gadam pārstrādei savākt 90 % plastmasas pudeļu. Šis ir būtisks solis, lai mazinātu plastmasas piesārņojumu mūsu vidē un piespiestu ražotājus rast videi draudzīgākas alternatīvas, tādēļ balsoju par.

Es atbalstu jauno Autortiesību direktīvu, jo uzskatu, ka radošo profesiju pārstāvjiem ir tiesības saņemt atlīdzību par savu darbu arī digitālajā vidē. Nav pieņemami, ka lielās interneta platformas pelna miljonus, izmantojot citu radītu saturu - bez jebkāda pienākuma par to norēķināties. Vai direktīva pieliks punktu vārda brīvībai un nogalinās internetu? Nē! Bet internets vairs nebūs mežonīgie rietumi autortiesību turētājiem. Protams, jaunā Autortiesību direktīva nav nevainojama, bet tas ir labākais iespējamais kompromiss starp visām iesaistītajām pusēm un interesēm, lai aizstāvētu radošo profesiju tiesības digitālajā vidē 21. gadsimta sākumā.

Par šo rezolūciju bija tikai viens balsojums, tādēļ to atbalstīju. Šī ir visnotaļ simboliska rezolūcija, kurai nav un nebūs pilnīgi nekāda juridiska spēka. Taču gribu paskaidrot, ka man pilnīgi nepieņemams liekas 23. punkts, kurš prasa dalībvalstīm nodrošināt drošus un legālus ceļus ne tikai bēgļu, bet arī visu citu migrantu, patvēruma meklētāju nokļūšanai Eiropas Savienībā.