Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību un Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Stabilizācijas mehānisma (ESM) izveidi(1),

–  ņemot vērā Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā (LSKP)(2),

–  ņemot vērā sešu tiesību aktu kopumu(3),

–  ņemot vērā divu tiesību aktu kopumu(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(5),

–  ņemot vērā tā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes regulai, ar ko Eiropas Centrālajai bankai piešķir īpašus uzdevumus saistībā ar kredītiestāžu uzraudzības politiku(6),

–  ņemot vērā Eiropadomes, Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Eurogrupas priekšsēdētāju 2012. gada 5. decembra ziņojumu „Virzība uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību”(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 28. novembra paziņojumu „Plāns padziļinātas un patiesas EMS izveidei — Eiropas debašu sākums”(COM(2012)0777),

–  ņemot vērā 2012. gada 20. novembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Eiropadomes, Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Eurogrupas priekšsēdētāju ziņojumu „Virzība uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību”(8),

–  ņemot vērā 2013. gada 23. maija rezolūciju par turpmākajiem priekšlikumiem tiesību aktiem par EMS(9),

–  ņemot vērā 2013. gada 12. jūnija rezolūciju par Eiropas demokrātijas nostiprināšanu turpmākajā Ekonomikas un monetārajā savienībā (EMS)(10),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas, kā arī Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumus (A7-0372/2013),

A.  tā kā diferencēšana ir svarīgs Eiropas integrācijas procesa elements un līdzeklis, kas nodrošina tā virzību un garantē, ka tiek ievērots vienlīdzības princips, ko saprot kā vienādu attieksmi vienādās situācijās un atšķirīgu attieksmi atšķirīgās situācijās;

B.  tā kā būtu jāturpina diferencēta integrācija kā priekšnosacījums Eiropas integrācijas procesa padziļināšanai, kuru ir sākusi noteiktu dalībvalstu grupa, kurā var iesaistīties visas dalībvalstis un kuras mērķis ir pilnīga integrācija Līgumos;

C.  tā kā ir divu veidu diferencēta integrācija: „vairāku ātrumu” integrācija, kad valstis cenšas sasniegt vienus un tos pašus mērķus dažādos laikposmos, un „vairāku līmeņu” integrācija, kad valstis vienojas par atšķirīgiem mērķiem;

D.  tā kā diferencēšana nedrīkst negatīvi ietekmēt Savienības pilsonību, kas ir dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss un kas visiem, kuri atrodas vienādā situācijā, neatkarīgi no pilsonības dod tiesības uz vienādu attieksmi no tiesību aktu viedokļa Līguma piemērošanas jomā;

E.  tā kā ikvienā diferencēšanas procesā tiks ievērota un tādējādi pastiprināta Eiropas tiesību sistēmas vienotība, tās efektivitāte un saskaņotība, nediskriminācijas princips, pamatojoties uz pilsonību, kā arī brīvības, drošības un tiesiskuma telpas bez iekšējām robežām izveide un iekšējā tirgus darbība;

F.  tā kā diferencēšanu var izmantot gadījumos, kad kopīga rīcība konkrētā periodā nav iespējama vai lietderīga;

G.  tā kā diferencēšana ir iekļauta un tai vienmēr vajadzētu būt iekļautai Eiropas Savienības vienotajā iestāžu sistēmā;

H.  tā kā, īstenojot diferencētu integrāciju, ir jāievēro subsidiaritātes princips saskaņā ar LES 5. pantu un 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu;

I.  tā kā Līgumos ir paredzētas vairākas diferencētās integrācijas iespējas un instrumenti, tostarp teritoriālās piemērošanas jomas ierobežojumi, drošības klauzulas, izņēmumi, atteikšanās iespējas, dalības iespējas, ciešāka sadarbība un noteikumi attiecībā uz dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir euro, ja vien šādi instrumenti ievēro Eiropas tiesību sistēmas vienotību, efektivitāti un saskaņotību un ir iekļauti vienotajā iestāžu sistēmā (Kopienas metode);

J.  tā kā dažas dalībvalstis ir ieguvušas iespēju nepiedalīties dažādu ES politikas virzienu īstenošanā, kā noteikts dažādajos Līgumu protokolos, un tas var apdraudēt Eiropas tiesiskās sistēmas vienotību, efektivitāti un saskaņotību;

K.  tā kā LESD 27. panta otrajā daļā paredzētie izņēmumi pieļauj tāda tiesību akta piemērošanas diferencēšanu konkrētās dalībvalstīs, kas adresēts visām dalībvalstīm, saglabājot mērķi pakāpeniski izveidot un nodrošināt efektīvu iekšējā tirgus darbību;

L.  tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. panta 4. un 5. punktā, 153. panta 4. punktā, 168. panta 4. punktā, 169. panta 4. punktā un 193. pantā ir ietvertas drošības klauzulas, kas ļauj dalībvalstīm saglabāt vai ieviest stingrākus aizsardzības pasākumus tāda tiesību akta piemērošanas jomā, kas adresēts visām dalībvalstīm;

M.  tā kā ciešāka sadarbība paredz vismaz deviņu dalībvalstu dalību jomā, kas nav Savienības ekskluzīvā kompetencē, ļauj neiesaistītajām dalībvalstīm piedalīties apspriešanā, bet ne balsošanā, un tajā jebkurā laikā var iesaistīties visas dalībvalstis;

N.  tā kā ciešākas sadarbības procedūra ļauj kā pēdējo līdzekli pieņemt pasākumus, kas ir saistoši grupai dalībvalstu, ja Padome ar kvalificētu balsu vairākumu ir devusi atļauju, un pasākumus KĀDP jomā, ja tie apstiprināti ar vienprātīgu balsojumu;

O.  tā kā šis mehānisms jau tiek izmantots, ES mērogā piemērojot laulības šķiršanas tiesības un Eiropas patentu tiesības, un Eiropas Parlaments un Padome tā izmantošanu apstiprināja arī nodokļu jomā, proti, saistībā ar finanšu darījumu nodokļa ieviešanu;

P.  tā kā kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā valstu grupām ir iespēja risināt konkrētus uzdevumus, un kopējās drošības un aizsardzības politikas jomā ir paredzēta militāro spēju ziņā spēcīgo valstu pastāvīgas pamatgrupas izveide;

Q.  tā kā 1986. gada Šengenas nolīgums un 1990. gada Šengenas konvencija, ko parakstījusi grupa dalībvalstu, par savstarpējās robežkontroles atcelšanu, 1991. gada Sociālās politikas nolīgums, ko noslēgusi grupa dalībvalstu un ar ko tika paplašināta EK agrākā kompetence nodarbinātības un sociālo tiesību jomā, pieļaujot kvalificēta vairākuma balsošanu, un 2005. gada Prīmes konvencija, ko parakstījusi grupa dalībvalstu un Norvēģija, par datu apmaiņu un sadarbību cīņā pret terorismu, vēsturiski ir vairāki diferencētas integrācijas paraugi;

R.  tā kā Šengenas acquis ar Amsterdamas līgumu tika integrēts Līgumos, paredzot atteikšanās iespēju Apvienotajai Karalistei, Īrijai un Dānijai;

S.  tā kā Apvienotā Karaliste un Īrija jebkurā laikā var iesniegt lūgumu piedalīties visu vai dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā un tā kā Dānijai joprojām ir saistošs sākotnējais Šengenas nolīgums un konvencija;

T.  tā kā Prīmes konvencija ir daļēji iekļauta ES tiesiskajā regulējumā;

U.  tā kā Sociālās politikas nolīgums ar Amsterdamas līgumu tika integrēts Līgumos bez atteikšanās iespējas;

V.  tā kā Līgumos noteikti vairāki nodarbinātības un sociālās politikas attīstības virzieni, kas vēl nav pilnīgi izmantoti, jo īpaši attiecībā uz LESD 9. pantu, 151. pantu un 153. pantu, bet vispārīgāk arī attiecībā uz LESD 329. pantu; tā kā šajā sakarībā lielāku sociālo konverģenci var panākt, neizdarot grozījumus Līgumos un neskarot subsidiaritātes principu;

W.  tā kā Līgums par Eiropas Stabilizācijas mehānisma (ESM) izveidi un Līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā (fiskālais pakts) tika noslēgts starpvaldību mērogā ārpus Līgumiem;

X.  tā kā Eiropas Finanšu stabilitātes instruments (EFSI) un ESM ir starptautisko tiesību nolīgumi, ko noslēgušas dalībvalstis, kuru naudas vienība ir euro;

Y.  tā kā saskaņā ar LES un LESD ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai pamatelementus, kas paredzēti LSKP, kuru saskaņā ar starptautiskajām tiesībām noslēgušas visas dalībvalstis, izņemot Apvienoto Karalisti un Čehiju, iekļautu Savienības tiesiskajā regulējumā vēlākais piecu gadu laikā no LSKP stāšanās spēkā dienas, pamatojoties uz tā īstenošanā gūtās pieredzes novērtējumu;

Z.  tā kā pakts „Euro plus”, stratēģija „Eiropa 2020” un Izaugsmes un nodarbinātības pakts būtu jāiekļauj Savienības tiesiskajā regulējumā un tiem būtu jāsekmē dalībvalstu ekonomikas konverģences kodeksa ieviešana;

AA.  tā kā ārpus ES tiesiskā regulējuma noslēgtie starptautiskie nolīgumi, kas paredzēti Līgumu mērķu sasniegšanai, ir izmantoti kā absolūts diferencētās integrācijas ultima ratio instruments, kas paredz pienākumu attiecīgā starptautiskā nolīguma saturu integrēt Līgumos;

AB.  tā kā EMS izveide bija kvalitatīvs solis integrācijas procesā, nosakot vairāku līmeņu pārvaldības modeli, kas skar gan iestādes, gan procedūras;

AC.  tā kā vienai dalībvalstij ir tiesības, ja tā vēlas, izmantot pastāvīgu atbrīvojumu no pievienošanās eurozonai (15. protokols) un vienai citai dalībvalstij ― tiesības izmantot konstitucionālu atbrīvojumu (16. protokols);

AD.  tā kā monetārās politikas jomā pieņemtie noteikumi attiecībā uz ECB paredz diferencēšanu tās institucionālajā struktūrā, kurā Padome ir galvenā lēmējinstitūcija, kuras sastāvā ir tikai tās dalībvalstis, kuru naudas vienība ir euro, un Ģenerālpadome apvieno dalībvalstis, kuras nav eurozonas dalībnieces, kā arī finanšu struktūrā, kurā visu dalībvalstu centrālās bankas ir ECB kapitāla parakstītājas (ECB Statūtu 28. panta 1. punkts), bet tikai to dalībvalstu centrālās bankas, kuru naudas vienība ir euro, apmaksā savu parakstīto ECB kapitāla daļu (ECB Statūtu 48. panta 1. punkts);

AE.  tā kā saskaņā ar LESD 127. panta 6. punktu Padomei ir tiesības Eiropas Centrālajai bankai noteikt konkrētus uzdevumus saistībā ar politiku, kas attiecas uz kredītiestāžu un citu finanšu iestāžu konsultatīvu uzraudzību, izņemot apdrošināšanas sabiedrības, un tas ir izmantots kā juridiskais pamats regulai, ar ko izveido vienoto uzraudzības mehānismu (VUM) eurozonai un paredz to dalībvalstu brīvprātīgu dalību, kuras nav eurozonas dalībnieces, veidojot ciešu sadarbību ar ECB;

AF.  tā kā saskaņā ar LESD 139. pantu dalībvalstīm ar izņēmuma statusu nepiemēro konkrētus Līguma noteikumus un saistītās balsstiesības;

AG.  tā kā LESD 136. un 138. pants paredz īpašu procedūru tādu pasākumu pieņemšanai, kas piemērojami dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir euro, ar balsošanu, kurā var piedalīties vienīgi tie Padomes locekļi, kas pārstāv šīs dalībvalstis, un, ja attiecīgā procedūra to pieprasa, ar balsošanu, kurā piedalās visi Eiropas Parlamenta deputāti;

AH.  tā kā LESD 136. pants jau ir izmantots saistībā ar 121. panta 6. punktu par regulu pieņemšanu;

AI.  tā kā LESD 184. pants paredz, ka, īstenojot daudzgadu pamatprogrammas pētniecības, tehnoloģiju attīstības un kosmosa jomā, tiks īstenotas papildprogrammas, kurās var iesaistīties tikai dalībvalstu grupa, kas tās finansē, iespējams, piedaloties Savienībai, lai gan tās ir pieņemtas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, kurā ir iesaistīti visi Padomes locekļi un visi Eiropas Parlamenta deputāti, pamatojoties uz vienošanos starp dalībvalstīm, uz kurām attiecas šīs papildprogrammas;

AJ.  tā kā saskaņā ar Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 21. pantu budžeta universāluma princips neliedz dalībvalstu grupai veikt iemaksas ES budžetā vai īpašus ieņēmumus izmantot konkrētu izdevumu posteņu finansēšanai, kā tas jau notiek, piemēram, augstplūsmas kodolreaktora gadījumā saskaņā ar Lēmumu 2012/709/Euratom;

AK.  tā kā ar LESD 137. pantu un 14. protokolu ir izveidota Eurogrupa kā neformāla struktūrvienība;

AL.  tā kā netraucētas EMS darbības nodrošināšanai ir vajadzīga pilnīga un ātra tādu pasākumu īstenošana, par kuriem jau ir panākta vienošanās saskaņā ar pastiprināto ekonomikas pārvaldības sistēmu, piemēram, pilnveidotais Stabilitātes un izaugsmes pakts un Eiropas pusgads, ka arī izaugsmes veicināšanas pasākumi;

AM.  tā kā, lai izveidotu padziļinātu EMS, ir jāuzlabo kompetence, jāpalielina finanšu resursi un jāpastiprina demokrātiskā pārskatatbildība un tās izveidē būtu jāizmanto divu posmu pieeja, kuras pamatā ir, pirmkārt, spēkā esošo Līgumu sniegto iespēju tūlītēja un pilnīga izmantošana un, otrkārt, Līguma grozījumi, kas jānosaka ar konvenciju;

AN.  tā kā, lai EMS pārvaldība būtu efektīva, likumīga un demokrātiska, tai būtu jābalstās uz Savienības iestāžu sistēmu un tiesisko regulējumu;

AO.  tā kā līmenī, kurā tiek pieņemti lēmumi, ir jānodrošina demokrātiskā leģitimitāte un pārskatatbildība;

AP.  tā kā EMS veido Savienība, kuras pilsoņus Savienības līmenī tieši pārstāv Eiropas Parlaments;

A.PRINCIPI

1.  atkārtoti aicina izveidot patiesu EMS, uzlabojot Savienības kompetenci, jo īpaši ekonomikas politikas jomā, palielinot budžeta iespējas un pastiprinot Komisijas lomu un demokrātisko pārskatatbildību un Parlamenta prerogatīvas;

2.  uzskata, ka šādas lielākas budžeta veiktspējas pamatā vajadzētu būt konkrētiem pašu resursiem (tostarp finanšu darījumu nodoklim) un budžeta iespējām, ar kurām atbilstīgi Savienības budžeta sistēmai atbalsta izaugsmi un sociālo kohēziju, risinot problēmas saistībā ar nelīdzsvarotību, strukturālām atšķirībām un ārkārtas finanšu situācijām, kas ir tieši saistītas ar monetāro savienību, neapdraudot tā tradicionālās funkcijas finansēt kopējo politikas virzienu īstenošanu;

3.  atzinīgi vērtē Komisijas „Plānu padziļinātas un patiesas ekonomikas un monetārās savienības izveidei”; aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk saskaņā ar koplēmuma procedūru, ja tas ir juridiski iespējams, iesniegt tiesību aktu priekšlikumus, lai šo plānu nekavējoties īstenotu, tostarp veiktu budžeta turpmāku koordinēšanu, politikas koordinēšanas paplašināšanu, attiecinot to uz nodokļu un nodarbinātības jomu, kā arī izveidotu pienācīgas EMS fiskālās spējas, lai atbalstītu politikas risinājumu īstenošanu; uzsver, ka dažu minēto elementu īstenošanai būs nepieciešams veikt grozījumus Līgumos;

4.  uzskata, ka nepieciešams rīkoties ātri visās četrās pamatjomās, kas ietvertas ziņojumā „Ceļā uz patiesu ekonomisko un monetāro savienību”, ar kuru iepazīstināja priekšsēdētāji H. Van Rompuy, J.-C. Juncker, J. M. Barroso un M. Draghi, it īpaši šādos jautājumos:

5.  uzskata, ka labāks un skaidrāks kompetences jomu un resursu sadalījums starp ES un tās dalībvalstīm var būt cieši saistīts un tam jābūt cieši saistītam ar spēcīgāku parlamentāro līdzdalību un pārskatatbildību attiecībā uz valstu kompetenci;

6.  atkārto, ka, lai patiesas EMS pārvaldība būtu patiešām likumīga un demokrātiska, tā ir jāiekļauj Savienības iestāžu sistēmā;

7.  uzskata, ka diferencēšana ir lietderīgs un atbilstīgs līdzeklis, kas veicina dziļāku integrāciju un kas, ņemot vērā, ka tā aizsargā ES integritāti, var izrādīties būtisks, lai Savienībā izveidotu patiesu EMS;

8.  uzsver, ka pašreizējās diferencētās integrācijas procedūras, kas paredzētas Līgumos, ļauj sākt patiesas EMS izveidi, kura pilnībā atbilst prasībām attiecībā uz demokrātiskās pārskatatbildības stiprināšanu, finanšu resursu palielināšanu un lēmumu pieņemšanas spēju uzlabošanu, un aicina visas iestādes īsā laikā maksimāli izmantot spēkā esošajos Līgumos paredzētās iespējas un to elastību, vienlaikus gatavojoties vajadzīgajiem Līgumu grozījumiem, lai nodrošinātu juridisko noteiktību un demokrātisko leģitimitāti atkārto, ka būtu jāizslēdz jauna starpvaldību nolīguma iespēja;

9.  uzsver, ka Līguma grozījumus, kas ir vajadzīgi patiesas EMS pabeigšanai un pilsoņu un valstu Savienības izveidei, var veikt, pamatojoties uz pašreizējiem diferencētās integrācijas instrumentiem, procedūrām, praksi un filozofiju, vienlaikus uzlabojot to efektivitāti un saskaņotību, un apstiprina, ka izmantos visas savas pilnvaras, lai iesniegtu Padomei priekšlikumus par grozījumu veikšanu Līgumos, kuri pēc tam ir jāizskata konventam, lai pabeigtu patiesas EMS izveidi;

10.  atgādina, ka sarunās par vairāku līmeņu pārvaldību netiek risināts jautājums par to vairāku līmeņu pārvaldību, kas attiecas uz varas sadalījumu un valsts, reģionālo un vietējo iestāžu iesaisti;

11.  uzsver ― lai diferencēšana patiešām būtu līdzeklis, kas veicina integrāciju, aizsargā ES vienotību un garantē, ka patiesi tiek ievērots vienlīdzības princips, tai ir jāpaliek pieejamai un tās galīgajam mērķim jābūt iesaistīt visas dalībvalstis;

12.  uzsver, ka nolūkā nodrošināt pozitīvu ES attīstību ir jānodrošina līdzsvars starp LESD 121. un 148. pantā izklāstīto nodarbinātības un ekonomikas politiku;

B.PROCEDŪRAS

13.  uzskata, ka, ja iespējams, diferencēšanu būtu vēlams veikt saskaņā ar tiesību aktu, kas adresēts visām dalībvalstīm, izmantojot izņēmumus un drošības klauzulas, nevis a priori izslēdzot dažas dalībvalstis no tiesību akta teritoriālās piemērošanas jomas; tomēr uzsver, ka daudzas atkāpes un aizsardzības klauzulas vājina ES vienotību, kā arī tās tiesiskā regulējuma konsekvenci un efektivitāti;

14.  uzskata, ka ekonomikas, nodarbinātības un sociālās politikas koordinēšana pieder dalītās kompetences kategorijai, kas saskaņā ar LESD 4. panta 1. punktu attiecas uz visām jomām, kuras nav ietvertas pilnīgos ekskluzīvās vai atbalsta kompetences sarakstos;

15.  uzskata, ka tādējādi saskaņā ar LESD 136. pantu pieņemto pasākumu specifika nav saistīta tikai ar faktu, ka šie pasākumi attiecas uz dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir euro, bet norāda arī uz to, ka tiem var būt lielāks saistošs spēks; turklāt uzskata, ka LESD 136. pantā Padomei ir paredzēta iespēja, pamatojoties uz Komisijas sniegtu ieteikumu un ņemot vērā to dalībvalstu balsojumu, kuru naudas vienība ir euro, saskaņā ar Eiropas pusgadu pieņemt saistošas ekonomikas politikas pamatnostādnes eurozonas valstīm;

16.  uzsver, ka, ja dažas dalībvalstis nevēlas piedalīties lēmumu pieņemšanā par tiesību aktu jomā, kas nav Savienības ekskluzīvā kompetencē, būtu jānodrošina ciešāka sadarbība saskaņā ar attiecīgo Līguma noteikumu, nevis jāslēdz starptautiski nolīgumi ārpus ES tiesiskā regulējuma sistēmas;

17.  uzskata, ka LESD 352. pantu, kas dod tiesības Padomei pieņemt atbilstošus pasākumus, lai sasniegtu kādu no Līgumos noteiktajiem mērķiem, ja vajadzīgās pilnvaras tajos nav paredzētas, var izmantot kopā ar LES 20. pantu, tādējādi ļaujot aktivizēt elastīguma klauzulu, ja vienprātība Padomē nav sasniedzama ar ciešākas sadarbības mehānismu;

18.  aicina dalībvalstis gadījumos, kad nepieciešamo attīstību kavē dalībvalstu politiskās virzības atšķirības, paplašināt ciešākas sadarbības principa piemērošanu, to attiecinot arī uz sociālo un nodarbinātības politiku;

19.  uzskata, ka, lai nodrošinātu ES budžeta tiesībās paredzēto principu ievērošanu un aizsargātu Eiropas Parlamenta kā budžeta lēmējinstitūcijas svarīgo lomu, izdevumi, kas radušies ciešākas sadarbības īstenošanas rezultātā, ir jāiekļauj ES budžetā kā pārējie ieņēmumi vai konkrēti pašu resursi;

20.  veidojot ciešāku sadarbību jomā, kas nav Savienības ekskluzīvā kompetencē, aicina sistemātiski piemērot LESD 333. panta 2. punktu, kurā minēta īpaša likumdošanas procedūra, un aicina Padomi ar iesaistīto dalībvalstu vienprātīgu balsojumu pieņemt lēmumu, kurā paredz, ka ciešākas sadarbības nolūkā tās plāno darboties saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru;

21.  procedūrās, kas nav saistītas ar ciešāku sadarbību, aicina sistemātiski piemērot LES 48. panta 7. punktā paredzēto pārejas klauzulu, kur tas ir iespējams, lai stiprinātu EMS pārvaldības demokrātisko leģitimitāti un efektivitāti;

22.  uzskata, ka, ja pārejas klauzulas piemērošana nav iespējama, piemēram, ekonomikas politikas un nodarbinātības pamatnostādņu vai gada izaugsmes pētījuma pieņemšanas gadījumā, vajadzētu pilnībā izmantot iespēju slēgt saistošus iestāžu nolīgumus;

23.  atgādina, ka LES 48. panta mērķis ir arī garantēt jebkuru Līguma grozījumu demokrātisko leģitimitāti, izvirzot prasību grozījumu procedūrā obligāti iesaistīt Eiropas Parlamentu un turpmākajā ratifikācijā — valstu parlamentus;

24.  neatbalsta terminu „līgumiskas vienošanās” un mudina meklēt labāku veidu, kā oficiāli sasaistīt līdzekļus, kas pieejami saskaņā ar konkurētspējas un konverģences instrumentu (KKI), un strukturālās reformas, un atkārto, ka Savienības kompetences un pilnvaru trūkumu vajadzības gadījumā var novērst, izmantojot Līgumos paredzētas atbilstošas procedūras vai, ja attiecīga juridiskā pamata nav, grozot Līgumus;

C.DEMOKRĀTIJA UN IESTĀDES

25.  atgādina, ka saskaņā ar LES 3. panta 4. punktu EMS ir izveidojusi Savienība un tās darbības pamatā ir jābūt pārstāvības demokrātijai;

26.  uzsver, ka Eiropas Parlaments ir vienīgā ES iestāde, kurā pilsoņi ir tieši pārstāvēti Savienības līmenī, un tā ir parlamentāra EMS iestāde, kuras atbilstīgai iesaistīšanai ir būtiska nozīme EMS demokrātiskās leģitimitātes un darbības nodrošināšanā, un priekšnoteikums visu turpmāko pasākumu virzībai uz banku savienību, fiskālo savienību un ekonomikas savienību;

27.  uzsver, ka pienācīga leģitimitāte un pārskatatbildība dalībvalstu un ES līmenī ir jānodrošina attiecīgi dalībvalstu parlamentiem un Eiropas Parlamentam; atgādina par Eiropadomes 2012. gada decembra sanāksmes secinājumos ietverto principu, ka „visā šajā procesā galvenais mērķis paliek nodrošināt demokrātisko leģitimitāti un pārskatatbildību tajā līmenī, kurā pieņem un pilda lēmumus”;

28.  tādēļ pauž nožēlu, ka netiek veikta trijotnes, EFSI un ESM parlamentārā pārbaude;

29.  uzskata, ka jebkāda formāla parlamentārās līdzdalības tiesību diferencēšana saistībā ar Eiropas Parlamenta deputātu izcelsmes valsti ir diskriminācija pilsonības dēļ, kuras aizliegšana ir viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem, un pārkāpj Savienības pilsoņu vienlīdzības principu, kas paredzēts LES 9. pantā;

30.  uzskata, ka saskaņā ar LESD 136. pantu pieņemto pasākumu vai ciešākas sadarbības veidošanas gadījumā asimetrija, kas rodas, iesaistot, no vienas puses, Padomē to dalībvalstu pārstāvjus, kuru naudas vienība ir euro (vai iesaistīto valstu pārstāvjus), un, no otras puses, iesaistot Eiropas Parlamentu un Komisiju kā iestādes, kas pārstāv visus Savienības pilsoņus un atbalsta tās kopīgās intereses, pilnībā atbilst diferencēšanas principiem un nemazina, bet gan palielina šo pasākumu leģitimitāti;

31.  uzsver, ka Eiropas Parlamenta iekšējie noteikumi paredz pietiekamas manevrēšanas iespējas īpašas diferencēšanas organizēšanai, pamatojoties uz politisku vienošanos politiskajās grupās un starp tām, lai varētu veikt pienācīgu EMS uzraudzību; atgādina, ka LES 3. panta 4. punktā ir norādīts, ka „Savienība izveido ekonomisko un monetāro savienību, kuras valūta ir euro”, un 14. protokolā par Eurogrupu minēta nepieciešamība „paredzēt īpašus noteikumus pastiprinātam to dalībvalstu dialogam, kuru naudas vienība ir euro, līdz brīdim, kad euro kļūs par visu Savienības dalībvalstu naudas vienību”; norāda — ja šī pārejas situācija ieilgs, Eiropas Parlamentam ir jāapsver iespēja izstrādāt pienācīgu pārskatatbildības mehānismu pašreizējai eurozonai un dalībvalstīm, kuras apņēmušās tai pievienoties;

32.  uzskata, ka ir svarīgi pastiprināt sadarbību ar valstu parlamentiem, pamatojoties uz Līgumiem pievienotā 1. protokola 9. pantu, un atzinīgi vērtē vienošanos par parlamentu konferences izveidi, lai apspriestu budžeta un ekonomikas politiku; tomēr uzsver, ka šāda sadarbība nebūtu jāuzskata par jaunas apvienotas parlamentāras struktūras izveidi, kas no demokrātiskā un konstitucionālā viedokļa būtu gan neefektīva, gan nelikumīga, un atkārtoti apstiprina, ka nolūkā stiprināt demokrātisko EMS pārvaldību Eiropas Parlamenta kā Savienības līmeņa parlamentāras struktūras pilnīgas leģitimitātes oficiāla stiprināšana nav aizvietojama;

33.  uzsver, ka ekonomiskās un monetārās savienības pārvaldībā Eurosamits un Eurogrupa ir neformālas diskusiju struktūras, nevis lēmējinstitūcijas;

34.  uzsver Komisijas svarīgo lomu EMS pārvaldībā, kas apstiprināta arī fiskālajā paktā un ESM līgumos, nodrošinot ES Līgumos noteikto tiesisko kārtību un darbojoties visas Savienības kopējās interesēs;

D.DIFERENCĒTA INTEGRĀCIJA SPĒKĀ ESOŠAJOS LĪGUMOS: VIRZĪBA UZ PATIESU EMS

35.  uzskata, ka Kopienas metode būtu jāizmanto attiecībā uz visiem pasākumiem, kuru mērķis ir stiprināt EMS; atgādina, ka LSKP 16. pantā teikts, ka vēlākais piecu gadu laikā no minētā līguma spēkā stāšanās dienas, pamatojoties uz tā īstenošanā gūtās pieredzes novērtējumu, saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību un Līgumu par Eiropas Savienības darbību ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai šā līguma saturu iekļautu Eiropas Savienības tiesiskajā regulējumā;

36.  uzsver, ka gan tām dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir euro, gan tām, kuras ir apņēmušās to ieviest, ir intensīvāk jācenšas stiprināt atbilstību Līgumam un stabilitāti, kā arī uzlabot konkurētspēju, efektivitāti, pārredzamību un demokrātisko pārskatatbildību; atgādina, ka euro ir Eiropas Savienības valūta un ka no visām dalībvalstīm, izņemot tās, kurām paredzēta iespēja neiesaistīties, tiek sagaidīts, ka tās savlaicīgi pievienosies eurozonai;

37.  norāda — lai mazinātu krīzi un novērstu strukturālās nepilnības ekonomikas un monetārās savienības uzbūvē, valstu valdības un Eiropas iestādes ir īstenojušas daudz dažādu pasākumu, kas veicina finanšu stabilitāti un uzlabo ekonomikas pārvaldību; norāda, ka šie lēmumi, piemēram, daži noteikumi sešu tiesību aktu kopumā un ESM izveide, skar tikai eurozonas dalībvalstis;

38.  atzinīgi vērtē to, ka ir izveidots vienots uzraudzības mehānisms, kurš aptver eurozonu un kurā var piedalīties visas pārējās ES dalībvalstis; uzsver, ka vienota noregulējuma mehānisma izveide bankām ir ārkārtīgi būtisks solis, veidojot patiesu banku savienību; uzskata — lai pārvarētu ekonomikas un monetārajai savienībai raksturīgos strukturālos trūkumus un efektīvi mazinātu nomācošo morālo kaitējumu, ierosinātās banku savienības pamatā vajadzētu būt iepriekš īstenotai Savienības finanšu pakalpojumu nozares reformai, kā arī spēcīgākai ekonomikas pārvaldībai, īpaši eurozonā, un jaunajai Eiropas pusgada budžeta sistēmai, ar ko nodrošinātu lielāku Savienības banku nozares noturību un konkurētspēju, lielāku uzticību tai un plašākas kapitāla rezerves, lai turpmāk novērstu to, ka dalībvalstīm no sava budžeta jāsedz ar banku glābšanas pasākumiem saistītas izmaksas;

39.  pauž ārkārtīgi lielas bažas par kavēšanos, veidojot banku savienību, un par ESM tiešās banku rekapitalizācijas praktiskajiem nosacījumiem; jo īpaši pauž satraukumu par to, ka vēl aizvien ir vērojama ES banku sistēmas fragmentācija; uzsver, ka stabila un mērķtiecīga banku savienība ir svarīga ciešākas un patiesas EMS daļa un ka svarīgs politikas virziens, uz kuru Parlaments ir uzstājis jau vairāk nekā trīs gadus, jo īpaši kopš tika pieņemtas tā nostājas par Eiropas Banku iestādes regulu;

40.  uzskata, ka VUM regulas noteikums, saskaņā ar kuru Uzraudzības padomes priekšsēdētāja un priekšsēdētāja vietnieka iecelšanai ir vajadzīga Eiropas Parlamenta piekrišana, ir svarīgs precedents pastiprinātai EP lomai EMS pārvaldībā, kas balstās uz diferencēšanu;

41.  pauž atbalstu jaunajiem solidaritātes instrumentiem, piemēram, konverģences un konkurētspējas instrumentam (KKI); uzskata, ka KKI koncepcija varētu palielināt ekonomikas politikas efektivitāti un atbildību par tās īstenošanu; uzsver, ka šie instrumenti ir jāizstrādā tā, lai novērstu jebkādu juridisko nenoteiktību un demokrātijas principu neievērošanu Savienībā;

42.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu, lai saskaņā ar Eiropas pusgadu pieņemtu konverģences kodeksu, kura pamatā būtu stratēģija „Eiropa 2020” un ar kuru tiktu izveidots spēcīgs sociālais pīlārs; uzstāj, ka ar valsts īstenošanas programmu palīdzību ir jānodrošina, ka konverģences kodekss tiek īstenots visās dalībvalstīs un ka to atbalsta ar stimuliem pamatots mehānisms;

43.  uzsver, ka stimulu mehānisms nostiprinātu ekonomikas politikas koordinācijas saistošo raksturu;

44.  norāda, ka uz stimuliem balstīta izpildes mehānisma radīšana ar mērķi palielināt solidaritāti, kohēziju un konkurētspēju ir jāapvieno ar vairāku līmeņu ekonomikas politikas koordināciju, kā norādīts divu tiesību aktu kopumam pievienotajā Komisijas deklarācijā, lai nodrošinātu atbilstību principam, ka „pasākumi lielākas atbildības un ekonomikas disciplīnas panākšanai tiek apvienoti ar lielāku solidaritāti”;

45.  uzsver, ka mehānismi iepriekšējai koordinācijai, kā arī konverģences un konkurētspējas instrumenti būtu jāpiemēro attiecībā uz visām dalībvalstīm, kuras pieņēmušas euro par savu valūtu, paredzot iespēju citām dalībvalstīm pastāvīgi pievienoties tiem; aicina Komisiju paredzēt šādu obligātu apstiprinājumu, kas dalībvalstu parlamentiem jāsniedz attiecībā uz turpmākajiem likumdošanas priekšlikumiem, kā arī nodrošināt nozares sociālo partneru pastiprinātu iesaistīšanu ekonomikas koordinācijā;

46.  uzskata, ka jebkādiem jauniem ierosinātiem konverģences un konkurētspējas instrumentiem būtu jābalstās uz nosacītību, solidaritāti un konverģenci; uzskata, ka šāda veida instruments būtu jāierosina tikai tad, ja, balstoties uz saskanības novērtējumu starp konverģences kodeksu un īstenošanas valsts plāniem, konstatēta sociāla nelīdzsvarotība un svarīgu ilgtermiņa, noturīgu un izaugsmi veicinošu strukturālo reformu nepieciešamība, pienācīgi oficiāli iesaistot Eiropas Parlamentu, Padomi un dalībvalstu parlamentus;

47.  uzskata, ka KKI vajadzētu būt budžeta veiktspējas palielināšanas instrumentam un virzītam uz atbalstu strukturālām reformām atbilstīgi konkrētiem nosacījumiem nolūkā uzlabot konkurētspēju, izaugsmi un sociālo kohēziju, nodrošināt ekonomikas politikas virzienu ciešāku saskaņošanu un dalībvalstu saimnieciskās darbības ilgtermiņa konverģenci, kā arī risināt ar nelīdzsvarotību un strukturālajām atšķirībām saistītās problēmas; uzskata, ka šādi instrumenti ir patiesas fiskālās veiktspējas pamatelementi;

48.  uzskata šā instrumenta izveidi par EMS fiskālās veiktspējas pastiprināšanas sākumposmu un uzsver, ka KKI finanšu resursiem jābūt ES budžeta neatņemamai daļai, tomēr ārpus daudzgadu finanšu shēmas maksimālā apjoma, lai ievērotu ES Līgumus un tiesību aktus un nodrošinātu, ka Eiropas Parlaments ir pilnībā iesaistīts kā budžeta lēmējinstitūcijas iestāde, kas cita starpā ļauj pieņemt attiecīgās budžeta apropriācijas, katru gadījumu izskatot atsevišķi;

49.  aicina iekļaut jaunu pašu resursu posteni, ko finansē no to dalībvalstu iemaksām, kuras piedalās KKI, saskaņā ar grozīto lēmumu par pašu resursiem, un šo jauno pašu resursu ieņēmumus iemaksājot KKI izdevumu postenī, un aicina grozīt lēmumus par pašu resursiem vai, ja tas nav iespējams, izmantot finanšu darījumu nodokļa ieņēmumus kā citus ieņēmumus, lai kompensētu šādas tiešās iemaksas;

50.  uzskata, ka Eiropadomes sanāksmē, kas notiks pavasarī, Parlamenta priekšsēdētājam būtu jādara zināms Parlamenta viedoklis par gada izaugsmes pētījumu; uzskata, ka būtu jāapspriežas par iestāžu nolīgumu, lai Parlamentu iesaistītu gada izaugsmes pētījuma, ekonomikas politikas un nodarbinātības pamatnostādņu apstiprināšanā;

51.  atkārtoti aicina stiprināt EMS sociālo dimensiju, taču vienlaikus apliecinot, ka nodarbinātības politika un sociālā politika ir Savienības politikas jomas;

52.  atkārtoti norāda, ka saskaņā ar Līgumiem, nosakot un īstenojot Savienības politiku un darbības, jāņem vērā nepieciešamība veicināt augstu nodarbinātības līmeni un nodrošināt atbilstīgu sociālās aizsardzības līmeni; aicina ieviest nodarbinātības un sociālās aizsardzības kritērijus, kas papildinātu fiskālos un makroekonomikas rādītajus, kā arī ziņojumus par strukturālo reformu jomā paveikto, nolūkā nodrošināt atbilstoša un pienācīga līmeņa sociālos ieguldījumus un līdz ar to sociālas Eiropas Savienības ilgtspējību ilgtermiņā;

53.  atzinīgi vērtē to, ka pēc divu tiesību aktu kopuma pieņemšanas 2013. gada 2. jūlijā Komisija izveidoja ekspertu grupu, kuras priekšsēdētāja ir Gertrude Trumpel-Gugerell un kuras uzdevums ir detalizēti izvērtēt iespējamā parādu dzēšanas fonda un europarādzīmju, tostarp jebkuru tiesību normu, finanšu sistēmas un papildu budžeta mehānismu galvenās iezīmes, un plāno šajos jautājumos ieņemt nostāju pēc minētās ekspertu grupas ziņojuma iesniegšanas;

54.  uzskata, ka Eiropas Parlamentam vajadzētu būt demokrātiskās kontroles un uzraudzības tiesībām attiecībā uz EFSI/ESM un visu turpmāko līdzīgo struktūru darbību; uzskata, ka ESM būtu pilnībā jāiestrādā Savienības regulējumā;

55.  norāda, ka trijotnei jābūt pienācīgai pārskatatbildībai; uzskata, ka Komisijai būtu regulāri jāinformē Eiropas Parlaments par trijotnes darbību, iesniedzot regulārus ziņojumus; atgādina, ka attiecībā uz ES dalību trijotnes sistēmā būtu jāveic Parlamentam demokrātiska kontrole un būtu jānodrošina pārskatbildība Parlamenta priekšā;

E.DIFERENCĒTA INTEGRĀCIJA UN LĪGUMA GROZĪJUMI

56.  uzskata, ka jebkādos turpmākos Līguma grozījumos būtu jāapliecina diferencēta integrācija kā instruments turpmākas integrācijas veicināšanai, vienlaikus saglabājot Savienības vienotību;

57.  uzskata, ka ar turpmākiem Līguma grozījumiem var ieviest jaunu asociētās dalības līmeni, tostarp daļēju integrāciju noteiktās Savienības politikas jomās kā līdzekli Eiropas kaimiņattiecību politikas stiprināšanai;

58.  uzskata, ka turpmākajos Līguma grozījumos būtu jāapstiprina, ka Eurosamits ir Eiropadomes neformāls veidojums, kā noteikts LSKP V sadaļā;

59.  ierosina padarīt Eurogrupu par Ekonomikas un finanšu padomes neformālu veidojumu;

60.  aicina ekonomikas un monetāro lietu komisāru kļūt par finanšu ministru un Komisijas pastāvīgo priekšsēdētāja vietnieku;

61.  aicina ar dažiem izņēmumiem mainīt balsošanas kārtību Padomē, vienprātīgu balsojumu aizstājot ar kvalificētu balsu vairākumu, un pašreizējo īpašo likumdošanas procedūru vietā ieviest parastās likumdošanas procedūras;

62.  aicina paredzēt juridisko pamatu tādu Savienības aģentūru izveidei, kuras var veikt īpašas izpildes un īstenošanas funkcijas, ko saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru tām piešķīris Eiropas Parlaments un Padome;

63.  uzskata, ka apvērstā kvalificēta vairākuma balsošana par fiskālo paktu ir vairāk politiska deklarācija nekā efektīvs lēmumu pieņemšanas instruments, un tā vietā aicina šo balsošanas kārtību iekļaut Līgumos, jo īpaši 121., 126. un 136. pantā, paredzot, ka Komisijas iesniegtie priekšlikumi vai ieteikumi var stāties spēkā tikai tad, ja Parlaments vai Padome iepriekš noteiktā termiņā nav izteikuši iebildumus, šādi nodrošinot pilnīgu juridisko noteiktību;

64.  aicina grozīt LESD 136. pantu, tā darbības jomā ietverot to dalībvalstu brīvprātīgu dalību, kuras nav eurozonas dalībnieces, un paredzot tām pilnas balsstiesības saskaņā ar ciešākas sadarbības procedūru, un aicina atcelt LESD 136. pantā noteiktos ierobežojumus un pārveidot šo pantu par vispārēju klauzulu, lai pieņemtu tiesību aktus attiecībā uz juridiski saistošu standartu minimuma saskaņošanu un noteikšanu ekonomikas, nodarbinātības un sociālās politikas jomā;

65.  aicina LESD 127. panta 6. punkta juridisko pamatu attiecināt uz visām finanšu iestādēm, tostarp apdrošināšanas sabiedrībām, kuras izveidotas iekšējā tirgū;

66.  aicina Parlamentu iesaistīt LESD 283. pantā paredzētajā ECB valdes priekšsēdētāja, priekšsēdētāja vietnieka un citu valdes locekļu iecelšanas procedūrā, prasot tā piekrišanu Padomes ieteikumiem;

67.  aicina nākamo konventu izvērtēt iespēju ieviest īpašu likumdošanas procedūru, kurā vajadzīgas četras piektdaļas balsu Padomē un Parlamenta deputātu balsu vairākums, lai saskaņā ar LESD 312. pantu pieņemtu regulu, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu;

68.  aicina nākamo konventu izvērtēt iespēju ieviest īpašu likumdošanas procedūru, kurā vajadzīgas četras piektdaļas balsu Padomē un Parlamenta deputātu balsu vairākums, lai saskaņā ar LESD 311. panta 3. daļu pieņemtu lēmumu par Savienības pašas resursu sistēmu;

69.  aicina nākamo konventu izvērtēt iespēju dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir euro, un visām dalībvalstīm, kuras vēlas piedalīties jaunajos kopīgajos politikas virzienos, paredzēt īpašus pašu resursus ES budžeta sistēmā;

70.  uzskata, ka Savienības aģentūru finanšu līdzekļiem vajadzētu būt Savienības budžeta neatņemamai daļai;

71.  aicina paredzēt, ka Līguma grozījumiem ir vajadzīga Eiropas Parlamenta piekrišana ar divu trešdaļu deputātu balsu vairākumu;

72.  uzstāj, ka turpmāk konventā ir vajadzīga pēc iespējas lielāka demokrātiskā leģitimitāte, iesaistot arī sociālos partnerus, pilsonisko sabiedrību un citas ieinteresētās personas; tā lēmumi pilnībā jāpieņem plēnumā saskaņā ar demokrātijas principiem; jāatvēl pietiekams laiks nopietnai un rūpīgai apspriešanai; jādarbojas pilnīgi pārredzami un tā sanāksmēm jābūt publiski pieejamām;

73.  atbalsta LES 48. panta 7. punktā paredzētās pārejas klauzulas paplašināšanu, to attiecinot uz Līgumiem kopumā;

o
o   o

74.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropadomes priekšsēdētājam.

(1) Treaty Establishing the European Stability Mechanism (ESM) (2) Treaty on Stability, Coordination and Governance in the Economic and Monetary Union (3) OV L 306, 23.11.2011. (4) OV L 140, 27.5.2013. (5) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp. (6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0372. (7) https://www.ecb.europa.eu/ssm/pdf/4preport/fourpresidentsreport2012-12-05EN.pdf (8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0430. (9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0222. (10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0269.